ingmārs eižinam atnesa glodeni.
saelpojies jūras gaisu, eižins guļ garu, saldu pusdienlaika miegu, kura laikā es varu izlasīt pat veselu nodaļu. nakti arī modās retāk un ar smaidu.
priekšpusdienā viņš man gulēja uz vēdera zālītē ar čiekuru rokās un kaut ko baigi skatījās debesīs. es domāju, ka uz putniem, bet nē - uz karogu, kas augstu plivinājās, piesiets garā, izčākstējušā mastā.

vienīgi pludmalē sarijās smiltis, dabūju purināt aiz kājām laukā, un ļoti nobijos.

bet man - dzintaru