salasīju melnajā kastē izmētātos klucīšus un formītes, noparkoju policijas auto un ziloni uz koka riteņiem. lācīti iemetu stūrī, bet spociņu uz mākoņa malas noliku galvgalī.

neskatoties uz bezmiegu, es pa šo bērnkopības laiku esmu lieliski atpūtusies no liekām runām, darbībām un pieklājībām. attīrījusies no daudziem aizspriedumiem un sliktiem ieradumiem, prāts jūtas žilbinoši tīrs un ass - ikviena filma vai grāmata tādā tukšā prātā rada milzīgas emocijas - veselu revolūciju.

un viss tas bullshits, ka esot stāvoklī vai ar bērniem mātītes paliekot stulbas un ka dzīvei strīpa pāri, vairs nekādas brīvības, nekam nepietiks laika utt. nu, ok - nepietiek kaut kam laika, bet tas ir savādāk. būtiskajam laiks pietiek. vismaz pagaidām.
bez interneta viss gan būtu mazliet sliktāk - tad es noteikti biežāk gribētu nakts vidū kādam zvanīt vai iet laukā uz ielas - skatīties uz citiem cilvēkiem.

atvēru darba failu, izdzēru lielo kafiju un aizmigu līdzās 2 citiem gulētājiem.

FIRE WALK WITH ME

btw, šodien atrādījām Eiženu mūsu stingrajai pediatrei, un viņa teica, ka tas, ka viņš raujas staigāt, ir labi un pareizi, jo viņš pats ceļas, un daļa bērnu tā attīstās, ka laiž garām rāpošanu. nekas bīstams tas neesot.

bet varbūt viņa tā teica arī tāpēc, ka bija redzējusi eiženu pa TV. jo tas bija iemesls, kādēļ mums atlaida publiskas vietas apmeklēšanas grēku un nelika dzert zāles.