kad viņš ir nolikts gulēt un mantiņas sagrābtas stūrī, es vēl apstaigāju telpu, lai notvertu, kur pūš kāds caurvējš. ar vanaga aci pārraugu teritoriju un pārbaudu pils mūra vārtus, lai neielaistu nevienu vecu, nevienu slimu, nevienu ciešanu nomāktu.

nopolsterēju ar vatelīnu asās maliņas.

jau 2 mēnešus gaidījām nolikto obligāto galvas un nieru skenēšanas datumu: 16. feb. 9:20 bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. tik agri līdz turienei nokļūt bija ļoti sarežģīti, jo eižens neceļas agrāk par 11:00 un mums nav auto.
kad nu mēs 9:21 bijām beidzot tai slimnīcā, izrādījās, ka bija jābūt vienības gatvē, nevis gaiļos, jo tā ir viena un tā pati slimnīca, kas pierakstoties netika precizēts. nākamo pierakstu varam dabūt tikai aprīļa beigās, lai arī tā skenēšana bija jāizdara ~2 mēnešu vecumā.

(ierakstīju, jo te jau kāds frendlistē šorīt besījās par sistēmu)

mammīte man ir nopirkusi ziedus; ingmārs aizbrauca tiem pakaļ

biju japāņu vēstnieka vakariņās akurāti 1.5 h. tik daudz cik uzruna, sālais, saldais un 2 vīna glāzes, nu un vēl raitā solītī turp šurp līdz briānielas rezidencei kādas padsmit minūtes. un pusi no tā laika eižens vienkārši ir šausmīgi kaucis pēc manis, nekādas pudeles, knupji un izklaides nav līdzējušas. kad es beidzot rezidences ģērbtuvē tiku pie mobilā, tas bija piezvanīts un pieraudāts pilns.

un tagad mierīgs kā jēriņš rausta laptopa vadiņu.

bet japāņu vēstniecības darbinieks stāstīja, ka arī padzīvojis ar savu bēbīti back to the future - gaiļezera bērnu slimnīcas stiklotajās palātās ar dienišķajām sardelēm un angliski nerunājošu personālu. viņš gribēja runāt tikai par to, un japāņi parasti ir diezgan izturīgi pret pārbaudījumiem - zemestrīcēm un stuff.