visu laiku es skatījos uz to tukšo Rīgas Siltuma aleju dēļ tās tukšuma; skatījos, kā cilvēki rindā katru rītu 07.15 ātrā solī dodas pazust tukšā ceļa galā, kuram ik gadu nobirst lapas un ar laiku ap laternām sāk virpuļot sniegs...
bet kopš vakardienas viss ir mainījies - paskatoties pa logu es redzu gaismiņu Rīgas Siltuma sarga būdiņā un nesaprotu, kā es to agrāk nebiju pamanījusi. viņš droši vien arī sēž, lasa avīzi un palaikam par mani iedomājas, kā es tur cīnos pa dzīvokli ar savu brēkuli un klibo kāju.

un jā, smieklīgi - mammīte netika galā ar eiženu.

izsēdēju beidzot rindu traumpunktā. pirkstiņš ir solīdi salauzts pa diagonāli, viņu piesēja pie otra pirksta un miers. pārnācu mājā - applaucēju roku. tagad steidzu pabeigt šodienas darbus.