Eižens tagad dienas pavada dīķītī, kurā atspīd saule un mākonis, uz lapiņām sēž bizbizmārites, tauriņi, kāpuri un putni, bet zem vienas no tām ir paslēpies zirneklīts. es atveru aizkaru un atritinu dīķīti, un ļaujos marta sajūtai, lai arī zinu, ka drīz tas dīķītis atkal aizsals.

Līdz manīm ir nonākušas kaut kādas šausmīgi skābas Letas sukādes ar vēlējumu jaunajā gadā.