normāli pagulēju. šodien arī kaut kāda pus-darba diena? aiz loga šai stundai netipiski daudz priecīgu garāmgājēju.

kāpēc ir tik apokaliptiski maiga noskaņa?

tāpēc, ka nav sala vai tāpēc, ka sals tuvojas, vai arī tas ir jau ziemassvētku miers? stress par to, ko ēdīsim, pēkšņi atkāpās vakarā, kad bērns rātni ietīts sedziņā mazliet krustenisku skatienu vēroja melnos punktiņus uz manas dzeltenās maikas un knibinājās gar tiem ar saviem sīkajiem pirkstiņiem. atcerējos sevi pašu tik cieši piespiestu mammas krūtīm kā tādu herbārija lapiņu, ietītu rozā sedziņā ar miljardiem sīku sirsniņu un vijot ap pirkstu viņas garo, tumši rudo matu.

šodien biju izgājusi tikai līdz ziedu veikalam un pārnesu sarkanbalti punktotu ietinamo papīru un no pāva astes izplūktu spalvu par 0.50 ls gabalā. pa tumsu atbrauca vecāmāte no laukiem ar bulciņām un dzērveņu kasti, mēs pretī pasniedzām dāvanā tosteri, ietītu tai punktotajā papīrā un pārsietu ar zelta lentīti, kuru uzreiz miķelītis kā noburts mēģināja atsiet. viņa mums atstāja arī savu "krājbankas" karti, no kuras drīkstam noņemt visu.

man ir bēdīgi - bērniņš vairs neielien ( mozus groziņā ) un mēs ienesām lielo bērnu gultu. (es vēl nevaru sadūšoties ielikt to groziņu antrsolā; viņš nekad vairs nebūs tik mazs... āāāāāāāā, es gribu vēl mazus bērniņus)