esmu pamodusies mundra, lai gan aizmigām atkal pēc četriem un jau vairākas reizes cēlos barot. es vienkārši ļoti sapriecājos, ka ingmārs tomēr šodien nebrauks uz laukiem rakt zemi. tas nozīmē, ka mums nav pa galvu pa kaklu ar 53. autobusu jāmetas tagad no rīta uz zolitūdi pēc tepiķa, kurš būtu pie viena jāved uz tiem laukiem. un viņš varēs mani mierīgi vakarā palaist uz baseinu. bet es noiešu gar mammas darbu un nonesīšu viņai to kapu grābekli. un varbūt, ja viss labi izdosies, es tikšu uz baseinu arī rīt vēl no rīta. kad netieku uz baseinu, man sāk nākt virsū grūtsirdība, un tad ir tā kā vakar vai aizvakar.

aiz priekiem nocilpoju uz pretējo veikalu pēc cidoniju tīrkultūras un kruasāniem. uzvārīju smaržīgas kafijas, bet tā kā neviens man nepiebiedrojās, apēdu abus pīrāgus pati, un tagad apsveru domu izdzert arī otru kafiju, kamēr nav atdzisusi.

ou, fak. tomēr uznāca miegs, kad piecēlos kājās.
vispār jums taisnība - miķelis bija bad idea. viņš dominē dzīvokli, un mēs, cilvēki, esam atkāpušies vienā istabā. pēdējā laikā viņam patik nomest visu, kas tiek nolikts koridorā uz spoguļgaldiņa. šorīt nogāza tur atstāto lakricas konfekšu spainīti, kas bija paredzēts vecmātei uz laukiem. es tikai reizēm izlienu no istabas, lai saslaucītu un nodezinficētu miķeļa sastrādāto.

diena turpina ritēt diezgan ok. bērns zīž, 2galvpukis grebj helovīna ķirbjus, ingmārs taisa kartupelju sacepumu un miķeļītis visus pēc kārtas besī un medī.