miķelim mainās zobi, tāpēc arī visa košana, trakošana un izmisums.

(es nevaru nedomāt par to, ka man pa paklāju kaut kur mētājas mazi zobiņi - ilknīši)

citreiz es atrodu ingmāra dienasgrāmatas un domāju, ka tās ir manējās. pusi tāpat nevar salasīt, un mazums, neko jau tik dažādu cilvēki tāpat tajās dienasgrāmatās nesaraksta.

atradu tik daudz visādus interesantus linkus, ka aizmirsās grūtniecība. gribētos kādu nedēļu mierīgi pasēdēt pie lasāmā, tāpēc ceru uz iekšējo pārvaldes orgānu sapratni.

zvanīju mammai pastāstīt, ka bērni ir stulbi, ka 10 gadu vecumā nezina, cik ir 1 l un aukstajai zupai atnes 0.33 l tīrkultūras, turklāt ar zemeņu garšu, bet viņu zīdaiņlaika segas joprojām ož pēc čurām un nekur neder. ingmārs gaismas higiēnu ir ņēmis nopietni un iebliezies sanitārajā telpā fluorescentās lampas, panākot operāciju zāles efektu. un vēl es kaut ko stāstīju, bet viņa beigās bija tāda - ko? es nedzirdu. es esmu Jaunajā Vilnī.

tā ir filma par maniakālo depresiju: http://video.yandex.ru/users/stephenfry-ru/view/22/