precīzi kā pulkstentiņš pulksten 9:00 flekša trīšana pret dzelzs žogu izsviež mani no gultas. zvanu vēlreiz RS, viņi esot ziņojuši priekšniecībai, man tikšot atzvanīts.
veselības inspekcija atzīst "skaņu ainavas" kaitīgo iedarbību, bet neko līdzēt nevarēšot, jo darbadienas radītais troksnis izdalīts uz diennakts stundām, nevarēšot tikt kvalificēts kā pastāvīgs.

zvans no Rīgas Siltuma: slīpēšanas metode tikšot mainīta, taču epizodiski būšot traktoru troksnis.
es jūtos pateicīga kaut vai par to.

KLUSUMS!!!

protams, nejau īsts klusums kā laukos vai zolitūdē, kur tikai reizēm kāds kaimiņš ieslēdz trimmeri vai pārlaižas kāda lidmašīna. bijušajā Proletāriešu rajonā pilsētas duna darba laikā nerimst ne mirkli. klaudz āmuri, žvadz kēdes, ož lakas un krāsas un no visām pusēm sarkano baznīcu mēģina apbraukt dažādi tranporta līdzekļi. bet es tagad to izbaudu kā vieglu kafejnīcas brouhaha.

šī nav labākā diena, kurā stāstīt lietas, jo patiešām esmu emocionālāka nekā parasti un viss ir saasināti. bet nu tieši tāpēc. es biju uz Kunfū pandu 2 un šausmīgi iegruzījos. ka ir tādas situācijas, ka sanāk, ka vecāki mīl visādus tur kaķus, bet ne savus bērnus, vai vismaz bērniem tā var likties, it īpaši, kamēr visi ekrāni ir pilni ar to, kā visādus tur pandus visi šausmīgi mīl, un beigās ļaunais pāvs vienkārši tiek nosists, lai gan viņš bijis ļauns tāpēc, ka viņam bija licies, ka vecāki viņu ienīst. bet labā pandas vecāki bija miruši, tāpēc viņam bija licies, ka tie viņu ļoti mīl. fonā visam brāļa bērni uz multeni nenāca, jo viņiem kaut kāds rajona Māris teica, lai iet uz Transformeriem un viņi man piezvanīja un pateica, lai es vienkārši iedodu naudu priekš kino. tāpēc tagad es skatos "Adaptāciju" (2002), kas vismaz ir balstīta uz patiesiem notikumiem un stāsta par kādu saprotamāku pasauli.