tas, ko ingmārs dara ar tām špaktelēm, ir zvēra darbs, es ceru, ka viņš nesabeigs galīgi plaušas kā šahtas darbinieks. visa telpa ir krīta putekļos bezmaz līdz potītēm. es no rīta tur kādu stundu pakasīju, un pat caur respiratoru nāsis piedzītas ar ģipsi. bet viņš jau otro telpu būs atrestaurējis.

man sociālajos tīklos ir daudz pazīstamu cilvēku, kas savā starpā puduriem vien ir pazīstami, un tad ir albumi, kur viņi visi viens otru satiek, sveicinās un apskaujas, šķiet, tāda draudzīga jauku cilvēku kliķe, bet man ceļas mati gaisā no domas vien par nokļūšanu tādā pasākumā, kur visi baigi sveicinās un draudzējas, jo es jau viņus nemaz nepazīstu - droši vien lielāko daļu esmu vienkārši kādreiz satikusi pālī un tāpēc mēs it kā esam pazīstami, un neviens jau neatceras, kā tieši un kāda izdevība varētu būt no šīs pazīšanās, tā kā man nav nekādas profesijas vai lomas, izņemot tīri izklaidējošu funkciju, kas šobrīd arī nav necik izklaidējoša - esmu kā tāds sarunas strupceļš, komunikācijas galapunkts, turklāt šausmīgi skaidrā.

kaķis nupat uzlidināja grāmatu gultā uz vēdera no augšējā plaukta. pamatīgu ķieģeli par bērnu kopšanu krievu val.

es tomēr aizgāju uz dzemd.namu paklausīties tos tonīšus, lai lieki nemuļļātu jautājumus pa galvu pēc belziena ar grāmatu un vispār. uzņemšanas sieviete bija mazliet nervoza un strikta, bet kopumā draudzīga (viņai nepatika, ka nevaram izlemt, cik bahilas gribam pirkt). paskatījos, ar kādām sejas izteiksmēm nāk jau nobriedušās ar sapakotām somām un kādos visādos mistiskos kambarīšos viņas tiek iestumtas pastenēt, un kā laiski pēc operācijas māsa ar anesteziologu izšļūc uzpīpēt, pārspriežot filmas. daudz jēdzīgāks skats nekā tas cirks pie galvenās ieejas ar visām lentām un baloniem. lai gan.. arī tā ir aizkustinoša tradīcija. miķelītim štrāfs - 10 ls uz pusdienu rēķina.