nav līdz usb, fck

kaķēnam negaršo zemenītes, bet viņam tās liekas estētiski pievilcīgas. viņš murrā uz tām kā mēs murrājam uz viņu.
vakar visskaistākais īstenībā bija ceļš tai autobusā, kur katrā sīkajā krastmalas pieturā kāds izkāpa un skaļi kādam citam autobusā novēlēja dziedāt labi skaļi, lai dzird līdz viņa ostai.

slapjās drēbēs sausajā tualetē. bijām lasīt meža zemenes, un sākās lietus. es jau tā varu pārvietoties tikai ar nūju pat pa līdzenu lauku, bet tad sākās safari ekstrēmākais posms, lai tiktu atpakaļ - nācām atpakaļ pa kāpas augšmalu, gar krauju un beigās vēl šķērsojām upi. bērns drošvien jutās kā tankā. beigās tas divdaļīgais kostīms, kurš tualetē jāvelk nost viss uzreiz un pa virsu pielijusi jaka un pilni gumijnieki. vobšem, laime pilnīga.
vecāmāte iekūra kamīnu un iedeva man džemperi, bet ingmāram rūtaino silto kreklu.

vecāmāte ienāk istabā: hehē, mazais jociņš spociņš (par kaķi)

mēs bijām nokačājuši no ostankina un tikko noskatījāmies "ābols upē". ingmārs nebija redzējis, es bērnībā nebiju sapratusi, bet vecvecie bija aizmirsuši. es gan nevarētu teikt, ka sapratu visu arī tagad, bet, ja neskaita teicēja nenovēršamo toni, manuprāt, tā ir brīnišķīga filma, kas notur 2 sarežģītākos balansus: starp dokumentālo un spēli un starp komisko un skumjo. es neprotu pateikt, kā tā beigās ir pārtaisīta par spēlfilmu un neuzdrošinos arī pavaicāt par nosaukumu. vispār pēdējā laikā esmu pieradusi pie plānākas daiļrades un nenojaušu pietiekami visas metaforas.

negribas uz rīgu braukt pēc mini-usb. varbūt ja kāds rojā varētu aizdot?

lūriņas pupi un rēzijas dibens