miķelītis piekāva mazo_miju

miķelīts vairs nav jānis, viņš ir bērtulīts

kā tad šodien vispār nebūs ciemiņu?

miķelis velk ķiršus aiz kātiņa laukā no caurdura un dzenā pa istabu.

zvanīja bērni - man viņi sestdien būšot jāved uz grafiti festivālu.
tas nekas, es neko neaizmirstu: pēc gadiem 5 viņi vairs nebūs nekādi bērni, bet tādi paši pusaudži kā es, kad sāku viņus auklēt, jo man, redz, vienmēr ir brīvs laiks, un tad man arī atradīsies visādi festivāli un aizņemtības, un bērni, kurus pieskatīt.

bet tā kopumā šodien atkal sašņurku, jo manas analīzes kļūst tikai sliktākas, bet saucamā bērnistaba joprojām ir pēckara varšavas stadijā. ap kādiem 12 šodien baigi lija un es tieši devos uz poliklīniku. man nebija lietussarga, tāpēc apstājos gaidīt trolejbusu vārtrūmē, kas izgāja uz atvērtu sētu, līdz ar to abās pusēs bija gaišs, tikai lietus trieca aizvien spēcīgāk. trolejbuss nenāca kādas 15 - 20 minūtes. kopā ar mani, mazliet tuvāk ielai stāvēja kāda pusmūža sieviete ar audekla somu un baltām lina biksēm un dungoja. otra bija garmataina pusaudze šauros sarkanos minisvārkos, viņa fotogrāfēja pretējo baznīcu ar telefonu un sūtīja mms. bet es savā maisa kleitā, kura priekšpusē vienmēr saraujas uz augšu, atklājot garo apakšbikšu malu, stāvēju dziļāk, raudāju un plēsu apmetumu no sienas, līdz pamanīju, cik mēs visas harmoniski izskatāmies. izšņaucu degunu, pakāpos tālāk un raudāju vēl gaužāk kopā ar lietu.