gulēju no kādiem 2 - pus5. vislaik galvā shēmoju, ko vēl var darīt un gaidīju rītu, lai varētu sākt komandēt. tāds stress, ka grauž acis, sāp sirds un trīc rokas kā pirms kādiem eksāmeniem. stulbi protams to piedzīvot tagad, kad stresot nevajadzētu un būtībā nav jau arī par ko, vienkārši sevi sakurināju. bet nu vienu es tagad zinu skaidri - ka pārspīlētam stresam nav it nekāda sakara ar to, cik mīlēts vai nemīlēts, dabūjis vai nedabūjis esi un tml bulšitu, ko mēdz pierakstīt nervozajiem. man viss ir labi, es varētu būt rāma kā daugava, bet tas nemierīgais prāts visu laiku izdomā un pārdomā, un bojā dzīvi visiem pārējiem orgāniem.

un protams līdz ar saulīti ataust arī miers un nāk salds miedziņš. un tā vietā, lai būtu uz vietas un palīdzētu, es palikšu gultā līdz pēdējam. paķeriet mani pa ceļam, kad būsiet visu sakrāvuši.

nu, viss esam galā un atpakaļ. dabūjām tādu piekabi, kurā var vest zirgu vai vismaz kazu. un pārvedām 2/3 grāmatu un 4/5 plauktu.