labrīt. jezus, kā man gribas ēst.

no rīta nebija kārtīgu brokastu, tad nu ēdu kārtīgas vāciešu brokastis vakarā - ar filadelfijas-gurķmaizitēm un cini-mini.
pusdienlaikā biju Cinamonā - aizvedu 2galvpukis un viņu draugu uz multeni, pati gan negāju iekšā tajā skolnieku paradīzē,. tur bullijošana un grustīšanās notika jau pie durvīm, ielaidu viņus tumsā ar popkornu tumšajā telpā pie puikām, kas solīja sadot pa purnu. staigāju 2 h pa lafu. sīkie iznāca dzīvi, runāja par kaut kādām skuķenēm. aizgājām uz jusku, nopirkām 3 rozā taburetes - katram pa vienai, ko nest.

bet kā man ir apnicis pārvākties! es šovakar jau negribēju iet mājās, jo tās vairs nav nekādas mājas. vienk apgūlos piekrautajā remonta telpā uz lažiņas un šņukstēju - ka arī tur nevar palikt. visas tās mazās neērtības kopā - ka nevar, teiksim, ļaut sev nopriecāties par "parocīgo rimčiku tuvu mājām", jo tas jau atkal vairs nebūs tuvu mājām. vai saņemt beidzot katalogā pasūtīto pārklāju lielajai gultai, kura jāatstāj. veh-veh, cik tas viss ir besīgi. tāpēc vakarā bija jāēd filadelfija, jo tā vismaz ir nemainīgi laba un to var vienmēr atrast jebkurā pasaules malā. pat japānā, kur nepārdod sierus. īstenībā jā - vienīgā labā lieta šai grīļīgajā pasaulē.