košļājam kātus rozēm, jo tā it kā ilgāk stāvot. tā kā ingmāra vectēvs neatbrauca, tad mēs pārnācām ar veselu puķu klēpi. sirdi plosošs pasākums, jo bija sanākuši bēdīgi vecie, kas jubilāru nesatika, bet jauno bija uzkrītoši maz. lai gan "dzīvīte" ir forša filma, pārsteidzoši daudzslāņaina un atjautīgi risināta, bez iebraukšanas klišejās, ja neskaita elles, paradīzes un mazliet ari seksa ainās. man protams nenoveicās, jo blakus apsēdās cilvēks, kam bikses oda pēc urīna un kurš visu laiku runājās ar zāli tādā nolemtā balsī.
bija ļoti interesanti, jo vakar kaut kā netīšām tieši uzlikām mājās "Narajamas kalna balādi", kas principā ir japāņu "dzīvītes" versija - par ko tur.. cilvēka un dabas mūžīgo ritumu ar pamatdarbību 19. gadsimtā, bet atsauci uz visiem pārējiem. Narajamas kalnam ir vienas no, manuprāt, labākajām seksa ainām kino, bet latviešiem tās ir vienas no sliktākajām - parasti tas ir 1 vai 2 pupi tuvplānā, pēctam ar visu galvu, un tad smagnējie stāvi noslīgst cisās. japānu senie cilvēki uzreiz lien otram ar galvu dupsī, karājas puspliki kokos un kājas rokas pa gaisu. galu galā noraudājos abās.

pa dienu pie manis ciemos uz stundu bija iebraukusi draudzene no Izraēlas. ar mazu torīti.