es biju tā iedomājusies - ka tā kā rīt no rīta man pieteikušies viesi, es varētu uzvārīt tēju un pacienāt viņus ar kaut kādiem cepumiem vai vafelītēm. bet zināms, ka konditorejas svētdienas rītā ir ciet, lai gan, es uzskatu, ka svētdiena varētu būt vienīgā diena, kad tām būt vaļā. tāpēc attapos vēl laikus šodien satuntulēties un iziet Reinim ar Inci līdzi laukā līdz konditorejai, jo izvērtēju, ka paši viņi nepratīs nopirkt pareizos saldumus. tā mēs gājām, ārā diezgan auksts, reinis bija diezgan jautrs, iepikoja mūs palaikam, iegājām saimniecības preču veikalā pēc striķa, tikmēr reinis izmēģināja dažādos durvju zvanus, pārdevēja tam ierādija zvanu ar valša toni un pat aplika savas strupās roķeles ap augstajiem reiņa pleciem un uzgrieza ar viņu kādu dejas riņķi starp izlietnēm.. un tādā garā.
jau pamazām krēsloja, dailes konditoreja vēl bija vaļā un kas nu tur vairs bija palicis - paņēmu pāris simtus gramu tādu cukurotāku cepumu ar riekstiem. iznācām laukā un Reinis uzreiz sāka kļeņčīt cepumus, es mazliet negribīgi viņam iedevu paciņu, jo nevarēju pati to atsiet stīviem pirkstiem, un viņš hops! un izgrāba ar savu cimdoto roku pusi no cepumiem laukā un sāka grauzt. man saskrēja asaras un es nemaz nepaprasīju viņam atlikušos cepumus atpakaļ, bet spītīgi aizmetos uz priekšu valdīt dusmas. reinis priecīgi dungodams un cepumus šmakstinādams gāja nopakaļ, un vēl no tramvaja atsūtīja sms: paldies par garšīgajiem cepumiņiem.
(pēctam mēs šausmīgi izlamājāmies čatā, paraudājām un salabām atkal.)

(ā, nē, bija tā, ka es to maisu turēju, incis atsēja, bet reinis izgrāba pusi, es apvainojos un atdevu visu to paku reinim, viņš to iebāzā kabatā un aizbrauca svilpodams!)