2009. gads bija pagaidām sliktākais manā mūžā. 2010. gads jau bija kādu nieciņu labāks.
sadziedējusi salauzto roku, nolēmu nekad vairs nenodarboties ar mākslinieciskām izpausmēm un ar pāris blūzēm un žaketi somā devos uz dienvidiem strādāt kazino. pa ceļam apciemojusi savus bijušos japānas biedrus austrumvācijā, kas līdzigi mēģina asimilēties atpakaļ eiropā, apciemojusi tamami un paviesojusies halles mākslas akadēmijā, nolēmu nepārsteigties un izdarīt visās dilemmās trešās izvēles, tādējādi nokļūstot holandē, kur pieteicos uz kaut kādām random darba intervijām korporācijās, uz kurām bija jāgaida un kas ilgi nekustējās uz priekšu. pa to laiku izrādījās, ka viens vecs franču draudziņš ar poļu radurakstiem arī bija amsterdamā un uztāja, lai šauju viņam līdzi uz poliju. tā kā polija būtu pusceļš starp atgriešanos mājās vai atgriešanos holandē, gadijumā, ja esmu izturējusi interviju kārtu, piekritu pārdomāt dzīvi nelielajā sālsraktuvju ciematiņā Wielcka, netālu no Krakovas, franču draudziņa poļu vecmāmiņas katoliski dekorētajā mājā, kas izvērtās daudzdienu uzdzīvē un turnejā ar 2 poļu rokgrupām apkārt polijai. brīdī, kad mani mēģināja pierunāt doties grupai līdzi uz teksasu, es saņēmu atbildi no holandes kompānijas, ka man jāierodas korporācijā uz 2. kārtu. poļi aizbrauca uz lidostu, apēduši pēdējās krisa kaningema brokastu paliekas, bet es nostopēju kaut kādu samāriešu pētnieku virzienā uz holandi. jāpiezīmē, ka man vairs nebija naudas, tāpēc biju spiesta lūgt naktsmājas kādai mākslas skolas studentei apmaiņā pret atbalstu projekta filmēšanā. diemžēl, birokrātiskā mašīna, bija iecerējusi man likt vēl gaidīt mēnešiem uz konkrētu atbildi par darbu, tāpēc es apmetos uz gaidīšanas platformas svešajā dzivoklī, cenošoties kaut kā līdzēt un pienest mazliet skaidras naudas kopējā budžetā, strādājot gadījuma darbus. pieteicos meksikāņu restorānā par margaritu lējēju, gaļas izstādē par hostesi, farmācijas seminārā, kurš nenotika vulkāna izvirduma dēļ, pareizi - mani gandrīz pārdeva kā lelli uz ibizu u.c. starpgadījumi, bet līdz pavasara beigām es biju uzkalpojusies par amsterdam art fair vip projekta kuratores labo roku, diemžēl, tas notkia pēc neveiksmīgās gleznošanas sesijas, kur plānotās akta zīmēšanas stundas vietā mākslinieku ar visu modeli bija noīrējuši 21 holandiešu lauķis vecpuišu ballītes prikolam, liekot man atpakaļceļā vilcienā pārvērtēt vērtības un par nopelnīto naudu iegādāties biļeti mājup. bet līdz mājās braukšanai vēl bija tieši tik daudz laika, lai atskārstu, ka mākslinieciskā sadarbība ar otru meiteni nevedas un notītos no mājām, kur nu biju lieka, un pēdējās nedēļas atstrādājot pie meksikāņa, dzivotu uz ielas un darbā cīnoties ar šefa uzmākšanos, kas beidzās ar zelta auskaru uzdāvināšanu un atzīšanos mīlā no vecā kunga puses. es vienkārši beidzu pusnaktīs darbu un gāju gulēt ostmalā pretī stacijai kādu laiku, lai nevajadzētu izmantot dzivokli, kuru man bija noīrējis viltīgais šefs. ā vēl es paspēju pastrādāt vecā sociālā TV kanālā par montieri kādas 10 dienas, laikam. un nofilmēt aerobiku musulmaņu sievietēm, kas to dara bez vīru atļaujas.
gaidītā mājup braukšana beidzot bija klāt. tā kā es godīgi nopelnīto naudu atdevu par solīto projektoru mākslas projekta vajdzībām, līdz briseles lidmašīnai no amsterdamas braucu ar veco duch oma bike, ko par 10 eur nopirku kādā naktī uz ielas pie sarkanās gaismas, ar mazo miju mūkot no nēģeriem. amsterdama - brisele bija brīnišķīgs ceļojums saulainā vasarā, kas sakrita ar roterdamas - briseles tour de france posmu, tāpēc kādu brīdi es braucu pa pūļa apstāvēto nobloķēto šoseju, kas gaidīja braucējus, izpelnīdamās smieklu šaltis un beļģu karodziņa iespraušanu bagāžā. antverpenē satiku lielisku mākslinieku kompāniju un vienā naktī ieguvu vairāk draugu nekā pus gadā holandē, tāpēc šī dimantu pilsēta pilnīgi noteikti ir atkārtoti apmeklējamo sarakstā.

nujā. ierados rīgā uz agneses un jāņa kāzām, uzfilmēju viņu kāzu video un, vēl neatgulējusies pēc ceļa, pašos svētkos piedzēros un izgāzos kā veca sēta. bet neskatoties ne uz ko, kāzas uz vēju apdvestās svētku salas iezīmēja šīs grieķiski karstās vasaras zenītu, kas noteikti daudziem paliks slitā piemiņā. (jā - kāzu rītā es beidzot dabūju to darbu holandē) vasara bija burvīga. daudz laika pavadījām ar ingmāru, reini un agnesi dauzoties pludmalē vai dodoties pārgājienos. agnese aizbrauca uz holandi, uz brīdi šai zemē paviesojās artis. mēs ar ingmāru abi salauzām kājas. es kreiso - viņš labo.

ap to pašu laiku arī izlēmām kopā doties uz islandi pēc kaulu sadziedēšanas. septembrī vēl es paguvu piedalīties izstādē "es mirstu". ā, un pirms izbraukšanas mums no dzīvokļa iznesa kompjus. par islandi jau es nesen rakstīju, kā tur gāja - ka esmu priecīga būt atpakaļ.

jāpiebilst, ka šobrīd atrodos gaiļezeros un ārstejos no visa šitā sekām.

šeit rīts sākas ar to, ka vēl nakts melnumā tevi pamodina un bez kādām ceremonijām iedur vai nolaiž kādu stobriņu asinis.

pa dienu es domāju par antarktīdu - par vistumšāko vietu pasaulē, kurā ir vissvaigākais gaiss. kontinentu bez robežām, bez vīzām un ar legālu marihuānu. nejau tā, ka uzreiz posties turp, bet kā domāt vietu - ļaut domai tālu slīdēt ragavās.