nezinu, cik normāli ir tas, ka es tik ļoti negribu ne ar vienu sarunāties, ka pat baidos iet uz virtuvi un ka ingmārs parasti taisa ēst manā vietā, un tas ir iegājies tiktāl, ka pat katrreiz, kad ievajagas kafiju vai kko paņemt, es atrauju viņu no darba, lai palūgtu aiziet pakaļ uz virtuvi tām lietām, jo viņš vienkārši prot tā iet kā tanks, ignorējot citus, bet es uzskatu par savu pienākumu katram uzsmaidīt un apjautāties, kā klājas, un tas draud ievilkties garā sarunā, no kuras nevar tikt vaļā un kura nav interesanta nevienam.

atcerējos, ka dienā, kad mēs ar punktu beidzām draudzēties, aizgājām abi spēlēt petankas madāmas pagalmā.