saneemu ieluugumu uz vidusskolas salidojumu, bet mani pavisam godīgi neinteresē satikt tos cilvēkus, ne arī zināt, kā viņiem iet, ne arī pievienot draugos. akadēmijas biedrus pēc vārdiem vispār jeļe jeļe atpazīstu, bet no franču skolas varu atcerēties varbūt 2 - 3. toties ar lielu prieku salidotu ar to 5 cilv grupiņu, kas mēs studējām Minato senseja katedrā. uzzināt, vai kolumbietis ir atpakaļ kolumbijā mācīt āzijas kino kursu vai tomēr nav spējis izšķirties no sava tokijas dūdiņas, satikt seitaro un tamačku, no kuras pēdējie jaunumi ir tādi, ka viņas māte pēc 10 gadu angļvalodas mācīšanās beidzot ir nolikusi eksāmenu, un arī kuveitieti moniru, par kuru pēdējā laikā uzzinām tikai no Vogue - http://m.untu.ms/66l.jpg. un viņiem man nebūtu grūti atzīties arī pašai, ka nedaru neko - guļu pie zemes ar segu, mizoju kartupeļus, lēnām mirstu.

bet es tomēr aiziešu uz to salidojumu, jo iespējams tas būs interesanti un pat kaut kā sirsnīgi, un varbūt kāds sajutīsies labāk, uzzinot, ka citiem iet vēl sliktāk.

sacepu kanalizācijas vilcējiem kotletes - tagad viņi sēž lapenē un mielojas.

me: mums pagalmaa izraka lielu bedri, bet taa pielija ar uudeni, jo mes dzivojam uz akas
ingmars.fffff: jūs tagad suņa vietā varēsiet turēt roni

teiksim, tagad es iedzeršu vēl vienu kafiju un došos atkal izklaidēties - pie baseina. un tas būs jautri. tie ir tie paši draugi, kas reiz ielaida burbuļvannā pienu, kas sakūlās sviestā. ņemšu līdzi ne tikai peldbikses, bet arī grozu un nazīti, un gumijniekus, lai no rīta var iziet pasēņot.