laukos cilvēki ģērbjas daudz glītāk un saskanīgāk, iespējams tāpēc, ka nav neko dzirdējuši par modi. ka iebrauc Rīgā, tā uzreiz sākas visas šitās fuksijas un ciankālijas ar pupiem, kas līst laukā no krādziņām. tādi toņi, kādus normāla lauku dārzniece pat flokšu dobē neatļautos blakus stādīt.

mēs bijām pārgājienā pa Staburaga bērnu takām. izturīgākajiem bija arī ekstra pārgājiens zem Optima līnijas karoga - ar pārskrējienu uz Aizkraukles Maksimu pēc lētās plastmasenes un epizodiskām pastaigām pa Ogri, Salaspili un Rumbulu.

"Ja Daugavas krastu dolomīti ir reiz bijušā monumentālas kapenes, kas pakļautas lēnai iznīcībai, tad Staburaga radzē uz šīm drupām un pīšļiem dzimst neskaitāmi jauni dzīvības veidi, kas veco materiālu lej ( jaunās īpatnās parādību formās.. )

..Staburaga mūžs skaitās gadu tūkstošos, tas tomēr nav miris, galīgi sastindzis. Tāds viņš ir gan varbūt savā iekšienē, kas ilgajos mūža gados izkristalizējusies, tāds pa daļai arī tais vietās, kur to neatdzīvina pāri plūstot vairs avota ūdens, bet visur tur, kur valgmes pietiek uz tā vērojama dzīvība un pieaugums.."

“Daba un Zinātne”, 4. numurs, 1940. gads.
Heinrihs Skuja

fak nu fak. es gribēju atrast to veikalu Fudā, kur pirku zaļās zeķes; automātiski ierakstīju "Fuda" googles kartē un tad man palika ..nenormāli sūdīgi. man nav drosmes to piezoomēt klāt un redzēt tās vietas, kur esmu dzīvojusi.