mani telefoni neiet, mani vairlesi ir drausmīgi un pašas kastes pārvēršas mirgojošās centrifūgās, līdzko es tās ieslēdzu. tas ir lāsts.
uztveršu to kā debesu sūtītu zīmi - nekad vairs nemontēt.

zemē nomesta diena ir nakts

līdz pēcpusdienai mocījos ar iedvesmas trūkumu, lai beigās apsēstos pie aizlienēta kompja, kurš nosvilst. varbūt tas būtu nosvilis arī bez mana magic touch, taču tas mani tik ļoti sarūgtināja, ka es satinu visas savas zarniņas atpakaļ pārgrieztajā puncī, aizvēru logus un durvis, neskatoties uz karsto laiku, un izlikos par beigtu.
līdz brīdim, kad kaut kāds velns mani sāka raustīt rakstīt uz ameriku.