laikam esmu saslimusi. pamodos pēc paadsmit stundu miega un - nevis tas, ka miegs nāk, bet gribas tikai gulēt. apēdu karoti medus, tūlīt saule spīdēs jau manā gultā. iešu labāk gulēt saulē, bet vairs man neizdosies iziet nepamanītai - kāds ir virtuvē. vislabāk man patika iet uz pludmali japānā; tas parasti aizņēma ļoti daudz laika, un laiks bija nospiedoši svelmīgs, mitrs un gaiss smaržoja āziju;
kamēr tika līdz jūrai, jau uznāca negaiss un tu pats biji totāli pazaudējies un arī norakstījis dienu, un arī nākamo - ielīdis pītajā piekrastes būdā, kur zem galda drebelīgi spiedz un īd pāris iztramdītās sērferu stalkeres krāšņos bikini, augstām copēm un plastmasas bimbuļiem. zibens triec tieši lampu, izgaiņājot visus tos pludmalniekus ar viņu krāsainajiem pūšļiem; un tu pats..
paliec līdz naktij gandrīz tukšā un grandiozi biedējošā stihjas piekājē.

nav vairs neviena virtuvē. var sākt nebūt.

man ir tāda pelēka blīvas vilnas jaka, kamēr vēl pūš vējš. japāņu ražojuma un piegrieznes. ir džinsu šorti, bet nav īsti, ko uzvilkt kājās. ir krāsas, bet nav papīra. ir pilna foto karte, bet sačakarēts usb.

biju atkal aizminusies pa šauro taciņu līdz Marken salai, šoreiz jau daudz mierīgāk; arī vasaras ainavā ir vairāk - zāle paaugusies līdz celim, atvērušās pērkones un suņuburkšķi. pagulēju saulītē uz slūžas, pamēģināju pagleznot krastu, pabradāju pa ziemeļjūru.

izēdu paciņu ar kanēļa konfektēm, iededznāju miesā peldkostīmu, iepazinos ar vietējiem laivniekiem.