mūsu rajonā viss jau ir sadalīts pa gengiem. pirmo reizi ņēmām kebabu turku genga teritorijā, jo visi veikali bija ciet - sit kaut vitrīnas laukā. nē nu nekas - pārnācām mājā ar mazāk zobiem vienkārši.

sestiena. izejam ar rīta kafijām uz balkona sniegt rojālo sveicienu rajonam. pagalma četrstūrī sēž puikas, kurī gandžu un šūpojas.

tā kā mūsu telpas ir praktiski tukšas, tad katrs mazākais troksnītis atbalsojas pa visu. katrs taustiņš vai čaukstošā piedurkne izskan kā mesidžs it kā ķermenim būtu pielikts mikrofons, pieškirot tam statusu kā tādam, kam ir visu laiku, ko teikt.

šai sakarā atcerējos (un momentā nosūtīju draudzības aicinājumu) scenāriju pasniedzēja frāzi - ka viņš nezinot, cik lielai būtu jābūt algai, lai kāds būtu ar mieru tērēt savu laiku, lasot sūdus.