gāju šodien - kā solījusi - 'meklēt melno darbu', jo tā kā man nav bankas konta un pieraksta un bla-bla un korporācijai mani joprojām nevaig.. tad nu gāju. forša diena īstenībā bija, pirmo reizi kārtīgi apbraukāju pilsētu. bet nu tajās kafejnīcās - es esmu pārāk pieradusi pati torčīt pa tādām un ka apkalpo mani pašu, ka nespēju ieiet tur ar citu uzstādījumu. turklāt es nesaprotu vēl to pilsētu, es nezinu, kas tās ir par vietām - vienkārši čekoju, kurās iešu ēst, kad būs nauda. (kaut kad jau viņa atkal parādisies) piestāju tikai pie suši bāriem, jo tie kaut kā likās pazīstamāki, jo tur vismaz varu pamurmulēt vietējā valodā, bet visi suši pa dienu bija ciet.
aizbraucu atstāju kontaktus pāris mediju plazās un izstāžu zālēs, patrinos ap kinofestivāla alusdārzu - kur visi tie režisori ar vīna glāzēm čeko viens otru caur melnām saulenēm. ja man būtu kaut vai pāris eiro, principa pēc būtu piesēdusi ietusēt. bet nu neko - vēders gurkst, jāmeklē darbs -- jāmeklē darbs.. kā meklē darbu? pariņķoju ap lielāko kazino - gandrīz iegāju, bet tomēr nē.. no tā nāca laukā tikai lūzeri. kanāla pretējā pusē ziedēja krūms.
saulīte jau tā kā sāka rietēt un es sajutos tik slikta.. tāda baltrocīte - nu, kur palikusi visa mana dūša? es taču esmu ostā un te ir jūras likumi!
kaut kur pa vidu ir tā mana dūša.. strādāt man patīk, bet ir vieglāk neēst, nekā lūgt. es varu tikai mazliet palūgt, bet arī - ja man panāk mazliet pretī. nu negribu es strādāt pie lohiem par lohu. saņēmos un braucu vēlreiz pa tām pašām ielām.
kādā klusākā kanālmalā pamanīju meksikāni sēžam laukā uz terases ar cigāru zobos. prasu - vai saimnieks? - saimnieks jā, jau 30 gadus. - vai darbiniekus nevajag?
viņš piecēlās un tādā mierīgā balsī: ienāc parunāties.
- meksikāņu ēdienus proti?
- nē, bet garšo.
- tas arī nav svarīgi, ja neproti - iemācīšu.
- es ātri iemācos
- ļoti labi. tu esi smuka un tāpēc es gribu tevi pieņemt uzreiz, kamēr citi nav paņēmuši. aprunāšos ar sievu un piezvanīšu.