man patīk filmas (un darbi), kuru priekšā es sajūtos maziņa, apjukusi, apbrīnā.. kur nepaliek manis (kā kalni vai milzīgi koki, vai augsti mākoņi). vienalga, kā to panāk. dažreiz tam vajadzīgs vienkārši liels ekrāns.

kaut kad - laikam skatoties cement garden - man ienāca prātā doma, ka birkinas sejas izteiksme vairākas labas filmas sakoncentrē savā vienveidīgumā. trīrs ir izspiedis no viņas sejas vismaz 15 dažādas izteiksmes un rakursus, bet pārējā filma vedina domāt, ka viņš atmetis smēķēt.