( atkal brokastis )

es pārvācos uz saviem bēniņiem

man ir priekšā vēl vesela darba diena: 10 stundas, kurās izmēģināt vakara lomu - ka ar mani viss ir kārtībā

«les nuages qui dessinent dans le ciel des formes de nuages.»

"ritot stundām, dienām, nedēļām un gadalaikiem, tu atbrīvojies no visa, kas tevi tur, tu attālinies. dažreiz gluži kā apreibis atklāj, ka esi brīvs un nekas tevi nenospiež - nav nekā, kas tev patiktu vai nepatiktu. un šādā dzīvē, kam nav cita pielietojuma un satricinājuma, kā vien nesaistīti mirkļi, ko tev iedala kā kārtis, un daži pašradīti trokšņi un situācijas, ko pats sev izspēlē, tu atrodi teju augstāko laimi - valdzinošu un pārpilnu jaunām emocijām. tu esi pilnībā atpūties, nevienā brīdī nejūties apdraudēts vai neaizsargāts. tu dzīvo pārlaimības atkāpē - tukšumā, ko piepilda solījumi, no kuriem neko negaidi. tu esi neredzams, dzidrs, caurspīdīgs. tevis vairs nav: seko stundas, dienas, nomainās gadalaiki, laika ritums, un tu dzīvo nost - bez prieka un bez bēdām, bez nākotnes un pagātnes, vienkārši tāpat, pašsaprotami kā ūdens lāse pie krāna kāpņu laukumiņā, kā sešas zeķītes iemērktas rozainā plastmasas bļodā, kā muša vai austere, kā koks, kā žurka." l'homme qui dort: http://www.dailymotion.com/video/x3svpv_georges-perec-un-homme-qui-dort_shortfilms

"tu es inaccessible. comme une arbre, comme une huitre, comme un rat."
g.perec

pazīstu daudzus, kam pēdējās dienās kolbasit. ir kam ar temperatūru, bet ir tādi, kas šausmīgi pacilāti.
man piemēram ir uz tirpoņas un ģīboņa robežas.
kā ir jums?