nevis es aiziešu no festivāla, bet festivāls aizies no manis - un nokritu pa vidu zālē saulītē, kamēr apkārt vācās nost skatuves, pie horizonta palika aizvien mazāk telšu un man pār galvu debili tīņi spēlēja futbolu. es kusu saulītē un raudāju par skaistajiem mākoņiem. gribēju tur palikt, lai mani atstāj tik ilgi, kamēr es pārvērtīšos par zemi...

BET tad uzradās tā pretīgā kuce, ute, meitene uzmācīga kā sūdu muša - it kā citur, kur nebūtu sēdēt pļavā, iesēdās man tieši redzeslokā, pateica, ka esmu netīra un sāka kaut kādu pašanalīzi par to, cik viņa skaista un gudra. es cietu, cietos. beigās sakopoju balsī spēku un uzbļāvu: 'pis nahui celka!'

un kāda ironija - uz bezgalīgi garā smilšu ceļa, kas veda prom no festivāla, tā pati zoss ar palšu smaidu stopēja mūsu mašīnu. mēs atvērām melnos logus, uzsmaidījām pretī un vienbalsīgi iesaucāmies: ooo, nē! atkārtojām vēlreiz to 3sstāvīgo matu un aizspolējām prom.