tie ar svaigiem angāriem un spuldzēm apbūvētie 8 km taisna ceļa mazlietiņ atsauca atmiņā to, kas man patiešām patīk - tumsā ar riteni tokijas kantainajos nomales kvartālos, neonos un halogēnos, kad izdzīvošanas un jaunatklājumu instinkts nobiedē bailes. šeit gan klīrīgās bailes nekur īsti neatkāpās - 1 x nobijos no savas ēnas, otrreiz - no truša garauša.

es iešu laukā tikai tad, kad saule iespīdēs balkonā. cik labi, ka nekur vairs nav jāiet OBLIGĀTI.

kad mēs ar Laurām braucam apciemot draugus viņu vecāku mājās, vecāki tiek brīdināti, sakot "pie manis atbrauks manas panku draudzenes". viss ir pareizi, kā gan citādi.. tas nav ne darbvietas draudzenes, ne mīļākās, ne bērnības vai skolas draudzenes. kādas vēl var būt draudzenes? panku draudzenes! draudzenes pa to smalko līniju, ko varētu arī saukt par rokenrolu.

man no matiem pil vējupe.