tagad pr sodu, ka nagāju ārā, man jāiet sēdēt uz balkona lasīt Hirohito.

vakar vēl sajūsminājos par to, cik cilvēka dzīve ir īsa un skaista un ka tā būtu jānotrallina dziesmās kā putniņam. šodien jau apnicis trallināt, gribu ātrāk pārvērsties planktonā un bezformīgi planēt pa ūdens virskārtu, teiksim, Indijas okeānā.

un tagad skatos A.Sokurova filmu "Solntse" - arī par Saules imperatoru Hirohito kādā rītā ww2 beigās.
Hirohito: "man ir smirdīga elpa un slikta garša mutē. neviens mani nemīl."