vakar biju 3 ballītēs. es nezinu. visi bija jauki, skaisti, bet tik bēdīgi... divas priceless lauras par vienas cenu! man liekas, ka PAR MAZ VIŅAS NOBUČOJU. es it kā vislaik priecājos, vienā brīdī až smējos kā traka, bet sajutos kā āksts, kas aizkavējies uz skatuves. un kad gāju kājām mājās uz zoļiku, jo vairs jau taksi atļauties nesanāk, sāka birt asaras. gauži raudāju siltu visu ceļu - par visu, ko redzēju, visiem, ko biju satikusi. raudāju un raudāju, gāju un gāju. sāka snigt pavisam smalks sniedziņš, tas pat nesāka snigt, bet vienārši uzpūta gaisā kā sudrabainus putekļus, tik vieglus kā kādu brīnumu, vēl bija tumšs un tikpat reti un klusi kā pārslas iedziedājās putni, pavisam maigi klusumā. ielas bija tukšas, pārraktas un dubļainas, no asfalta lauzĀs laukā trubas, ruĻĻI, drĀtis un visādas konstrukcijas, tālumā spīdēja sarga vagoniņa spuldze, šļācās kanalizācija un mums virsū ļodzīdamies nāca milzīgs baltu putu lācis.

jūs zināt ar kādām garšām ir gumijas lācīši? plūškoka oga! nātre! spināts! burkāns! paprika! kurkuma!

šodien apraudājos makdonaldā, jo nevarēju atļauties komplektu.

es patiesībā gribēju runāt par labo. nu par to, ka pēc visas raudāšanas sāka krist brīnumains sniegs un dziedāt putni..
es gribēju teikt, ka man radās atbilde uz jautājumu "kā lai dzīvo tik skumjā pasaulē?". jo tad kad es noticēju brīnumam, es to arī ieraudzīju - milzīga putu lāča formā. ai, ko es te skaidroju.