vakar vakarā izgāju laukaā uz kādu vīna glāzi - lai atvadītos no dzimtās pilsētas. un vienīgais cilvēks, ar ko izveidojās interesanta saruna, t.i., vienīgais (godavārds!), ar ko bija par ko runāt, bija taksists, kas veda mani mājās - mēs runājām par wabi-sabi, par dvēseles mainību, nepabeigtību un mūžību, par japāņu apdomību un krievu izšķērdību. vēl pie mājas nosēdēju mašīnā kādas 5 min, lai pabeigtu diskusiju.

rīgā nokusa dekorācijas vienu dienu par agru. cilvēki jau no rīta pieturā iznāca ar oderēm uz āru. jaunais rīgas teātris. eksaltēti, izmisīgi, ļauni.
bail no katra trešā. uz pagriezieniem brauc nost.
krišņās pie blakus galdiņa runāja par ticību: meitene prasas pretīsēdošajam vīrietim, kur var iegādāties gāzes baloniņu. viņš pastāsta, ka viņu sargā ōmes buramvārdi, ko viņš uz lapiņas uzrakstītus tur makā. jo tikai ticība varot aizsargāt. pat pareizticība.