ai, nu nebija nemaz slikti. mūsu sādžā uz baltajiem izvandītajiem ceļiem iznāca cilvēki bariņos, mēs stāvējām pašā vidū krustceļā. pamazām bariņi satuvinājās, šķindināja glāzes, meta gaisā brīnumsveces un vēlēja laimes. no 52. un 72. numura iznāca pat 90 gadīgās vecāsmātes māsas satuntulējušās biezās biksēs un asarām acīs man deva bučas, un teica: labi, ka satikām tevi vēl pirms miršanas - ļoti jau gaidījām vēlreiz redzēt! es tad arī apraudājos, sabučoju visus. pēkšņi saradās bariem ielas zēni ar bīstamām raķetēm. kņada un spiegšana. labi, ka tomēr paliku mājās. draugus jau vēl paspēs apķert. laimīgu jauno gadu, mīļie draugi :)

bet tas dīvaini, ka uz mūsu ielas dzīvo tikai puikas. meitenes neviens, bet puiki vecumā n0 8-14 kādi 25 gab pa 10 mājām. ā, plus vēl tie trīs pavisam mazie, ko pretējo kaimiņu māte bija vienās ragavās sabāzusi un kā traka skraidīja ap koku.