es nezinu, kam es ticu vairāk - viegluma vai smaguma teorijai. man liekas, ka sanāk tikai tas, kas nāk viegli. bet šobrīd man ir ļoti grūti. vieglums bija sākumā un tas bija vienīgais produktīvais. un tagad ar smago darbu es visu labo tikai sadiršu. toōmoimasu (tā es domāju).

ai, viss ir TIK grūti!
ir 8 no rīta. nakti, kā redzams, neesmu gulējusi. jau 2 dienas dzīvoju uz makaroniem, jo noguļu visu dienasgaismu un veikala laiku. turklāt naudas galīgi maz palicis. un man tagad gribas gulēt, nevis gaidīt, kad atvērsies veikals un vēl mīties stundu turp-atpakaļ. bet ko fakin darīt? iet gulēt pusbadā un rīt atkal dzīvot uz makaroniem vai braukt kaut kur ellē čerež žopu.

vienmēr ir 3. variants. aizbraukt uz to veikalu un par atlikušo naudu nopirkt šmigu, un piedzerties turpat uz sliekšņa vienatnē, neskatoties uz visiem pienākumiem un sūdiem.

bet pats stulbākais ir tas, ka es nevis vienkārši esmu sūdīga, bet es esmu tuvu labam - es esmu numur divi. vienmēr!

bļaģ, es braukšu uz to sūda veikalu, tāpēc, ka man vajag rīt.

visi vecmodīgie degs ellē!