un tad beigās mēs visi kļūsim par taureņiem vai akmeņiem atkarībā no ticības, vai arī ticība beigsies līdz ar beigām, un zeme neizrādīsies apaļa - nošķelts horizonts un tālāk tieši tāds tukšums kā tas, no kura tik ļoti bija bail.

guļu murgainā pusmiedzī visu dienu. tikko sāku kustināt rokas un elkoņua - pacēlu datora vāku, lai pārliecinātu savu slimo un šaubīgo prātu, ka tā pasaule, kas tikko bija pusmiegā, bija cita pasaule un manā pastkastē nav šādu mailu, es nedzīvoju Taivānā un tas cilvēks nekad nav izkaisījis dāvanu kastes pa mežu, kur katrā viens cimds vai videokasete.

novilkos lejaa pec picas, atradu pastkastītē zīmīti: kad izej no mājas, izņem sava vārda šiltīti no pastkastes, lai mēs zinām, ko zemestrīces gadījumā glābt.

es izņemšu to šiltīti pavisam, lai man vairs nesūta tādas zīmītes un neglābj. varbūt tad es izkritīšu cauri zemei un ātrāk nokļūšu pie tevis.

tā. man palūdza aiziet japāņu skolniekiem pastāstīt par savu valsti ar bildem, iemācīt kādu dziesmu/ rotaļu. ja es to izdarīšu, man būs pa ko braukt mājās uz Ziemassvētkiem.
es domāju mācīt Olgas dziedāto dziesmu par "Lielo zivi, mazo zivi" (ō sakana/ ko'sakana!)
bet vot' ROTAĻU? un ko vēl? vajag izklaides programmu 2 h garumā..

varbūt saģērbties par dzērvi un nokutināt tos japāņus?

brāšanās spēle.

tas ir tā, ka visi piedzeras, sasēžas rindā un tad malējais ar joni krīt visiem klēpī, pārējie viņu padod ar rokām uz priekšu līdz rindas galam, kur tas nokrīt un pēctam apsēžas galā. visi pabīdās pa vienam uz sākumu un pirmais brāžas atkal. palīdz atskurbt jaunai dzeršanas kārtai.