es esmu pie ievas

ūdens, ko tu man atnesi, ir jau sasmacis.

vakar atkal bija paraugvakars, kad vēl viens uzzināja, ka šeit viss sākas tad, kad beidzas. kad vakaram ir pienācis gals un vairs nav spēka paiet, tu tikai turpini, turpini, turpini. tāpat kā japāņu filmas un stāsti, kam pienāk beigas, bet viņas turpinās, turpinās.

tikai panku bārā sajutos kā cilvēks, jo tur nebija helovīna. toties vislaipnākie un sirsnīgākie tokijieši, kādus līdz šim nācies satikt.
/i mean, īstie panki, nevis tā švaļa, kas iepozē žurnāliem.

cilvēks atbrauc, jo gribot redzēt, kā dzīvo japāņi. un tad, kad tu viņam parādi, viņš sauc: negribu! negribu! man paliek grūti sekot līdzi tam, kā cilvēkiem grūst ilūzijas. vienīgais, kam šis process notika svētīgi, bija viktoriņš: vienā jaukā dienā viņš sāka neapturami histēriski smieties, līdzko atvēra acis un paskatījās apkārt.

upd turklāt, ko var gribēt, ja satiek mani.

baltie pa tokiju staigā ar vēl stulbākām sejas izteiksmēm nekā japāņi ar savām kameriņām ap eifeli.

man uz ledusskapja mētājas iegriezta un pamesta vafeļu torte. ai, kam man torti.

atceraties, kāda sniegpulkstenītei ir sīciņa smarža?

vakarrīt istabā bija auksts un es piecēlos ar domu par aukstu alu. izdzēru vienu aukstām lūpām uz sindžuku torņa terases. un pēctam gāju kājām daudzas stundas: uz haradžuku, tad omote sandō, roppongi un atpakaļ pa aojama dōri uz šibuju, vislaik diennakts veikalā paņemdama sev jaunu aukstu alu bez skaita, līdz nonācu pie zviedriem aukstā betona hallē.