sanāca iemigt un izgulēties - gulēju uz grīdas ar plānu deķīti. piespiežoties grīdai, likās it kā kāds cieši, cieši apskautu un turētu klāt. sajutu pati savu svaru un nomierinājos - es sveru, tātad es esmu.

nav atšķirības, vai tu brauc prom uz mēnesi, pusgadu vai pavisam, vai arī esi man blakus nemīlēdams. man sāp katra diena, kurā tu mani neapskauj, neatkarīgi no dienu skaita. es trīcu, es nevaru pastrādāt un manis nav.

es nezinu, kurš kuru nodod, bet tā IR nodevība.

krizantēmu ēdīsi?