stulbākais, ka man pat durene nespīd.

vēl stulbāk protams tikai tas, ka es tumsā neredzu, kas tieši man rāpo pa kājām, tāpeč tu rrāpo viss, ko varu iedomāties, tobiš - VISS!! /ko varu iedomāties.

bet esmu ievērojusi, ka periodiski apskaidrojos, atgriežas kaut kāda gudrība - ja kāds paskubina, atgriežas kāda no piemirstajām prasmēm, kas pat liekas pārsteidzoši uz kopējā truluma un aizmiršanas fona.
tā skaidrības sajūta ir ļoti laba, jo lielākoties jau es apzinos laiku, kad skaidrības nav, un es tikai prasmīgi tēloju sajēgšanu - neviens tāpat īpaši neatšķir, jo es nevienu tik ļoti neinteresēju - ja vispār kāds kādu tik ļoti interesē, lai sekotu ne tikai savai, bet arī svešai prāta miglai.

gribēju pažēloties, bet nonācu pretrunās.