vakar man pa ceļam uz brokanti žvīīī! pārsprāga riepa. 2 h maldījāmies ar kājām, lai atrastu pareizo vietu, jo uz kājām viss jau izskatījās savādāk, nonācām brokantē, un tur pārdevās ritenis - 2 x lētāks par manējo, bet man palika sava žēl. un vakarā aizvedu labot - man uzlika jaunu riepu riteņa cenā.

toties, kamēr riepu mainīja, iegriezāmies tumšā ieliņā un iegājām yaki-sobas restorāniņā, kas paslēpts zem aizkariņa, bez uzraksta un ar zemām rūķu durvīm. tur iekšā bija silti kā čigānu kulbā, mīksti, puķaini zpilveni, uz kā piesēst, lielas sakē pudeles, speķainas lustras un mangas stūrītī. saimniektēvs apmācīja savu apaļīgo dēlu pavāra amatā, sieva bija nīgra, un nepasveicināja resno dzērājsvaini, kas ar mazo ieklumzāja un grūši nosēdās pie blakus galdiņa, kur jau sēdēja vedekla, skaļi tērgādama un strēbdama zupu. pie letes klanījās 2 kaimiņi, kas beiguši savus ceļa dežuranta darbus, apvilkuši puķainus kreklus, bija šeit iegriezušies, lai kaut nedaudz sajustos kā cilvēki.

paņēmu brokantē to vienu lomo, bet tikai tāpēc, ka maksāja kaut kādu latu, nejau tāpēc, ka būt stilīga.