nekad neesmu domājusi, ka apvārsnis ir beigas, lai gan nevar noliegt, ka tā svītriņa, kas vienmēr acu priekšā, ir skaistākais un vilinošākais, kas uz zemes vispār ir.

esmu beidzot atradusi miega grāmatu - reti riebīgu, samuhļītā japāņu rakstnieka Mishima valodas tulkojumu. aprakstā bija solītas visas iespējamās tokijas pagrīdes neķītrības, bet īstenībā izrādījās tāds slienains un moralizējošs gabals. 2 lappuses paņurki un apziņa izvēlas drīzāk gulēt nekā turpināt. būs jānodod tālāk skukai.

jāpieradina rudeni ar ugunī ceptu gaļu, ar garām adītām zeķēm, ar aitas ādas vestēm, ar ķirbju pudiņu, rūtainiem krekliem un sarkanu vīnu, kuru atlikt uz pašām beigām, kad rudens jau pieradināts. tas tā, lai tās skumjas gaisā vienmērīgi sadalās.