mamma parādījās skaipā
- ko neguli?
- ai, domāju
- ko domā?
- man tāds darbs
- kaut ko izdomāji?
- mazliet
- nu tad padomā labi. attā!

un viss un pazuda. nemaz neuzzinājusi, ka domāju par viņu.

nobarikādējāmies zemūdenē. savilkām maksimāli daudz pārtikas un ūdens, un laižamies dibenā. pirmā diena uz klāja - tās ir dzīres: raujam vaļā konservu kārbas un jaucam un kausējam biezas meksikāņu mērces, kurās pamērcēt pirkstu galus, kaudzēs augļu mīkstumi un vizuļo uzšķērsts zvejas loms:) dzeramā ūdens galons pilns līdz malām, tā ir pirmā diena, realitāte sāksies tad, kad būsim tuvāk dibenam. redzēsim, cik dienās nokļūsim galīgā d.

centrāleiropā greipfrūtu sagriež uz pusēm, pārber ar cukuru un baksta ar mazu karotīti savā šķīvī. mūsējie visbiežāk noloba un bāž mutē šķēles, atrīdami rūgtās mizas. japānā sieviete noloba pamplemūsi, rūpīgi izņem mīkstumu no apvalciņa, izkārto uz šķīvīša un uz celīšiem klanīdamās pasniedz savam kungam.

slimību forumi tomēr pārspēj zinātnisko fantastiku paredzējumus daudzkārt - pasaules gals un elle zemes virsū jau izskatās noticis un milijoni sieviešu pūžņo un lokās dzemdes mokās, kliedz pēc palīdzības, nespēdamas tikt pie bērna vai atbrīvoties no pumpām, un uz labu laimi iesaka viena otrai tādu vai citādu ķīmiju un hormonus, ko draudzīgi dēvē par OK - izeju visām mokām. es nemaz nenojautu, ka ir tik slikti.

karstums un sutoņa nav beigusies, kopš es te pirmo reizi sāku par viņu kunkstēt. visu vakaru tieši virs galvas zibens un pērkons. un es nevaru nedomāt par to, ka nesen iespēra templī un tas nodega. nevaru pagulēt tumsā un karstumā. turklāt vēl tos forumus salasījos.

ai, nelasiet tās šausmas. ar labunakti.