nav pasaulē derdzīgākas vietas par akihabaru. esmu gatava piemaksāt tos 5 ls, kurus tāpat iztērē minerālūdenim un ceļam, nopērkot fočiku sindžuku, tikai lai nebūtu jāklaiņo pa to dauņu nometni.

dēļ tās stūlbās elektronikas, mums mājās nav ne ēdiena, ne dzēriena. jo pēc 8 h veikalos 5 h piebāztos vilcienos, man gribējās vairs vemt, ne burgerot.

un vai nobraucot 200 km uz vienīgo veikalu, pārdevējs iedod pareizo štepseli? NĒ!

neizklausās jau pēc nelaimes, bet tas ir šīs pilsētas terors - iedzīt strupceļā, likt tev griezties atpakaļ, vilties, svīst, nekad nenokļūt tur, kur būtu gribējis un nedabūt to, pēc kā brauci, un pēdējiem spēkiem, jau aiz bada un miega līnijas, iekārties stangā vilcienā aptuveni uz mājām un pielipt pie apkārtējo pārgurušo un vīlušos stāvu piesvīdušajiem krekliem.

pēdējā laikā pārāk daudz esmu uzturējusies eiropā un aizmirsusi galveno austrumu gudrību - nav svarīgi, kur tu nokļūsti, bet kā tu tur nokļūsti. japāņu grāmatā, ko šobrīd lasu, pirmās 50 lpp ir par to, kā Ičī gāja un kā viņa svīda, kā pārģērbās un kā skaloja iekaisušās acis, un tā cauri visām sezonām - putekšņu, lietus, svelmes, lapkriša utt. nav svarīgi, kur viņa gāja.

tualetē miljonkājis!!