"es mīlu, es mīlu - dievs man stāvi klāt!" - Melna uguns, Monro

ootsuka haitsu 111-ajā mēs dzīvojām kā rūķīši. atnāca akira, mēs dzērām, rāpojām pa zemi un klausījāmies plati vai cd uz riņķi. es japāniski nepratu, tikai lielā reibuma pakāpē veidojās komunikācija, bet akira pacietīgi nāca ciemos un dzēra, un rāpoja, un nesa jocīgu mūziku.
dažreiz aizrāpoju līdz kaimiņiem. sākumā man bija grūti visu vakaru nosēdēt uz zemes un es grozījos, ziemā bija auksts, mēs sēdējām mēteļos un cepurēs. dažreiz viņi vārīja zupu istabas vidū uz mazās plītiņas, un es vienmēr paliku pati pēdējā, lai gan visu vakaru ne ar vienu nesarunājos, un beigās vēlreiz aizgāju uz 7/11 pēc dzēriena un atkritu uz mutes segu murskulī 111-ajā.

sapnī mani un visas manas draudzenes, pat tamami un mazo larisu ielika cietumā. madam_silans nebija, ko piesiet, bet tad viņa mūs piesedza, kad bēgām, un arī tika cietumā. beigās arī simamura tika sieviešu cietumā, jo pieteicās vadīt aerobiku.

tikko bija nenormāls sprādziens tepat kaut kur un ar atbalsīm. visa mana truša sirsniņa gandrīz apstājās uz mirkli. kaut nu nebūtu iespēris tajā gāzes bundulī. kā lai tiek pēc ēdiena uz centru?! ja ārā velni sper zibeņus un gāž nenormāli jau otro dienu.. vispār nav neko ko ēst. pat ūdens nav!

gribēju pankūkas, paņēmu olas. a, olas izrādījās vārītas.
c'est la vie.. la vie en japon.

man tas grāds kā tāds akmenis kaklā.. :/