sanāk, ka es nerunāju, tāpēc, ka man nav, ko teikt. svešais no apkārtnes absorbējas vienmērīgi visās sīkajās un kustīgajās šķiedriņās, no kā es sastāvu un kuru katru pašu par sevi jūtu, kā tās pulsē, dzīvo un domā, un "es" esmu tas viss uzreiz. + vēl spēks, kas to darbina. un man nav ne tikai vārdu, bet arī nav laika, kas varētu uzspiest kaut kādus savus noteikumus. esmu tikusi vaļā no mērogiem un pirms gulētiešanas neskaitu aitas, bet skatos, cik nāvīgi lēni (un vēl lēnāk par to) pa pistoles stobru kustās lode.

kur tu teci kur tu teci, stulbā limonāde?

diezgan tuksha taada vasarinja.