paliku mājās viena - gaidīt ekspresspastu, kas nenāk un nav sazvanāms ne pirms jāņiem, ne jāņos, ne pēc. tāpēc - ja nu tomēr atsaucas - jāpaliek vienam uz vakti, ar uzrakstu pie durvīm "lūdzu klauvēt!"

vispār jau patīkami tā gulēt un būt postenī (par vaktētāju), mazliet stīvi muskuļi, patīkami velk sprandu un ikrus. un tā brīnišķīgā sajūta, ka saule uz saulgriežiem visus apspīd vienādi daudz, viss sastājies pa vietām kā gatavā mūzikā. un tā notiek, kad saslēdzas visi svarīgie elementi: laba griba, veiksme, labs laiks un tā. varbūt tas tikai tāds apzināts aklums, putekšņiem piebirušas acis, svēta mūka kapuce pārvilkta pār pieri kā mirdzošs sargs un klusa nakts ar krītiņu apvilktā aplī; kaut uz pāris dienām sajūta, ka visa pasaule sastāv tikai no skaistiem, gudriem un spēcīgiem cilvēkiem, un viss tumšais, melnais un nelaimīgais ir atkāpies.