šodien uz šosejas mani apdzina daudzas daudzas mašīnas, bet tikai viena smaržoja pēc odekolona.

šodien braucu garām tur, kur manuprāt dzīvo polovnik un sajutu tādu kā brigaderes sprīdīšu auru. likās tūlīt aiz koka parādīsies arī pats milzis.

vispār jauki. piecēlos, savācu pērnās uzdzīves drupatas un nospeķotās glāzes, ar daudziem maziem naža dūrieniem uzšķērstu tortes torsu un apgāztas nektāra kanniņas. vējš aizpūta vīna sasmakumu un rīts uzausa viegls un skaidrs.
pasēdējām ar producenta kungu uz dāčas jumta ar kafijas krūzītēm, mazliet pret sauli sarauktiem deguniem bez konkrēta vektora aprunājām audiovizuālo situāciju, bet pie kājām rāma kā govs plūda lielupe, laikam jau uz mājām.