katrreiz, kad iegriežos mājās, mani sagaida arvien lielāka no japānas atsūtīto neparasto mantu kaudze.

kad es atbraucu mājās, tad saprotu, ka vienīgā jēga no manis ir beršanā un kopšanā. un kamēr nav notītīrts viss pāri darījums, visa paviršība un aizmiršana, tikmēr nav arī sarunas un nav piedošanas.

pēc tam, kad palasītas pēdējā dekādē uz lat.val. tulkotās grāmatas ar visām tām irigācijām, benefaktoriem un konglomerātiem, sirds notirpst priekā izlasot "lietus vīvināja" kādā mazlietiņ senākā grāmatā.

"Turpat blakus tukls, balts trusītis gremoja pelēku zāli (..) Trusītim, kas savā nodabā cītīgi gremoja zāli, blakus, zemē izstiepies, gulēja jauneklis, laikam beigts."