uzlecošās saules zemē pašā
ausmiņā un pusbadā
steidzos pēc nūdelēm

pa vienam uz kvadrātkilometru
tikai saullēktā
svešinieki sveicinās

fonā kalni
meži
un love hotel

laukos ir tik labi! (protams, ne līdz galam - tokija ir kaut kur tur aiz kalniem kā elektrizēts mākonis vai snaudoša atomu bumba; un mēs esam savienoti ar tiltiem un tuneļiem, kuros nedrīkst skriet, nedrīkst zvanīt pa telefonu un skaļi sarunāties, jo atļauties drīkst tikai vietās, kur tas ir atļauts)
tukšums kā plašums un tukšuma neglītā dziesma.

jums jau nakts
ieztēlojieties
ka tas ir saulriets

internetā naktī ir ļoti garlaicīgi.

njā, tā agrā celšanās - līdz plkst 11 esmu jau visu aprijusi, izlasījusi, izdarījusi un jau jūtos novecojusi. ka varētu kaut kā sevi izslēgt..
es kaut kad pāris reizes mēģināju ar miega zālēm, bet organismam sākās ironija, un nekas nesanāca.

sasmērējos ar tādu viltīgu indiešu masāžas pastu. visa miesa deg un smaržo. jūtos kā staigājoša terapija.
/mēģinu kaut kā novērst domas

novele "Princese uz sidra"