izdzēsu bēdīgo. nav ko.

un citi: http://theendofhumor.blogspot.com/

bad day bad.
mitrums šausmīgs, pilsētā kaut kāds haoss - neviens vairs neiet kā vajag. es ierados pašā karstumā pēc bezmiega nakts tieši uz lūzuma brīdi. dabūju savu smago somu ar mūziku un domāju aizvest ar sabiedrisko līdz seifam. šibujā pēkšņi sākās "namiņš deg", yamanotes līniju nobloķēja. kliegšana pa visiem mikrofoniem un 100 000 cilvēku masa palikusi bez sava dienišķā transporta stumdīta klupdama krisdama prom uz citiem vāģiem un tuneļiem. vietas protams nepietie, taloni nefunkcionē, rindas uz eskalatoriem. pēc kādām 40 min tik beidzot vienā no vāģiem, kur spieda masu iekšā tā, ka kauli krakšķēja. es trāpījos tieši ar saspiestiem maziem bērniem, kas kauca kā aizkauti. un labi vien bija, jo citādāk pati būtu aurojusi. nokavēju satikšanos ar travel dizaineru, pēdējā brīdī kaut ko kaut kā salāpījām, un tad iekāpu pie nekaunīga taksista, iekļuvām korķī, un viņš ne tikai skaitītāju pārspaidīja, bet arī zdaču neiedeva. un tā viņi nekad nedara. pretīgais taukainais mērglis.

sorri. es tāpat. aiz neko darīt.

viss. man diena beidzās.

vienreiz viens man prasīja tipa - nafig tu/citi fotogrāfē? tikai pieklājīgāk.
es šodien sapratu, ka ja man nebūtu kaut jel kāda ierīce rokās vai uz ausīm, es justos pavisam neaizsargāta. varbūt tā ir vienkārši vājuma pazīme, reini.