ar lidmašīnām nav joki. tur nevar vilkt garumā. bet es bez atspēriena nevaru pacelties. un impulss nerodas. bet ar lidmašīnām vajag konkrēti. laicīgi pierakstīties uz kādu no reisiem. bet es gribu tā ilgi un nesteidzīgi stāvēt pie kustīgā tablo un tad iebakstīt vienā no lodziņiem.

un tā nu ir man tāda īpatnība vai netikums. man nepatīk nekas, kas nav spontāns un paša dabūts, īstajā mirklī izšauts un trāpīts. ja es nopirkšu 10 caurlaižu komplektu uz labākajām atrakcijām, man ne uz vienu negribēsies iet. aiziešu ar visu biļeti kabatā uz bērnu kuģīti un griezīšos riņķī visu dienu. un tad es būšu es. nevis ja izmantošu racionāli laiku un akciju. laikam es gūstu kaifu tikai no sadiršanas.

un tad kad es izdaru tā kā vajag, tā kā man vajadzētu justies labi - nu tā kā ir vislabāk, tad es jūtos kā tāda ar ūdeni, nē benzīnu nolieta minka vai marabou ar matu želeju.

domāju, ka esmu jau vesela, bet figu. kā tik paliek siltāks, tā man plaušas pilnas un rīkli velk ciet. tas laikam ir no klimata tomēr vai arī alerģija uz priedēm? tatami? dakteris Yamada tomēr neko nerubī. un vakaros man ir bail, ka es te nosmakšu.

kad mēs pamatskolā iestudējām "zelta zirgu", es biju Saulcerīte un gulēju zārkā tajā pašā sudraba kleitā, kurā vēlāk apglabāja manu vecmāmiņu. visas tās, kas dabūja tēlot kraukļus, mani klusībā ienīda.

atmūķēju terases durvis. tur paverās labāks skats. klusums un plašums. un naktstauriņi aplipuši ap neona spuldzi tā, ka tā sāk izskatīties pēc neona lustras. skaisti jau tie tādi vienatnes brīži. tikai man jau viņu tik daudz, ka var izspiest sulas 10 ziemām.

uz terases redzēju, kā viens paliels kukainis, tāds kā tarakāns, uz muguras žmiedz ķepiņas un kūļājās agonijā. domāju varbūt samīt, bet pārdomāju - viņš tik ļoti atgādināja pašu. lai jau kuļās, varbūt izkulsies.
par lielu pārsteigumu, tikko nākot no jumta, sastapu viņu jau koridorā. un tad pie 312 istabas durvīm vēlreiz. sapratu, ka šai mājā pie katrām durvīm viens tāds cīnās. laikam bijusi lielā indēšana.