nujā, nav ko spekulēt uz svešu bezmiegu.
dienas mani sabradā. katastrofāli.

lieta tāda (pat neērti teikt): ES NEKO NEDARU!
sitmannost. es slēpjos no skolas. un nejau tāpēc, ka man būtu grūti to izdarīt, bet tāpēc, ka man ir sajūta, ka uz mani izdara spiedienu.

paturpinot. un man liekas, ka mana rīcība ir pareiza.
pilnīgi pareiza. nu tā.. it kā man piederētu viss mans laiks.

i'm sīīck!

man riebjas, ka mani slikti apkalpo tika tāpēc, ka esmu krieviete. pretīgais, plikpaurainais bankas klerks nokancelēja visas maksājuma darbības, kad ieraudzīja manus dokumentus, un derdzīgi noprasīja: russkaya?

ir te tāda ļaužu kategorija, kam tik ļoti riebjas ārzemnieki, ka viņi vilcienā pārsēžas prom, ja apsēdies blakus. bieži tās ir pusmūža sievietes.

starp citu, pašā tokijas centrā, viens no lielākajiem tempļiem ir fašistu templis un kara muzejs. mūsu leģionāri vienkārši atpūšas, salīdzinoši ar to tusiņu, kas tur notiekās. tribīnes, rupori utt. ASV viņiem ir atņēmusi armiju, bet šito perēkli tipa atstājusi kā mierinājumu?

es labāk iesiešu vārdus lakatiņā, un turēšu savu laimīti kā matos noslēptu ķemmīti.